Kur Tu skaties, tur aug Tava naudas realitāte

Sveiki.

Šis ir piektais audio pārdomu ieraksts programmā „Darbs ar zemapziņu: Nauda 2.0” — par fokusu. Par to, kur Tu liec savu uzmanību, ko meklē, ko atkārto savās domās, vai Tu vairāk redzi problēmas vai iespējas.

Naudas tēma pati par sevi bieži aktivizē cilvēka veco programmu — rēķins, atteikums, salīdzinājums, un prāts uzreiz skenē: kas nav kārtībā, kas trūkst, kur ir risks? Cilvēks domā, ka viņš vienkārši ir reālists, bet bieži tā ir trenēta uzmanība uz trūkumu.

Pozitīvais fokuss nenozīmē noliegt problēmas — tas nozīmē: „Es redzu problēmu, bet es neļauju tai kļūt par visu manu dzīvi.” Bērnišķīga daļa mūsos grib vai nu dramatizēt, vai noliegt. Pieaugušais skatījums saka: „Es redzu abas puses. Un es izvēlos, kur likšu savu enerģiju.”

Piemēram — cilvēks paskatās uz kontu un redz mazāk, nekā gribētu. Vecā programma saka: „Redzi, viss ir slikti, Tu neproti ar naudu.” Ja seko šai domai, ieiet vecajā realitātē — spriedze, izvairīšanās, apātija. Cits fokuss: „Šis ir mans pašreizējais punkts. Kas ir viens solis, kas var uzlabot situāciju?” Tā pati situācija, cits fokuss, cita sajūta, cita rīcība, cits rezultāts.

Prāts ir labs problēmu meklētājs — tā ir viena no viņa funkcijām, un tas nav slikti. Problēma sākas, kad šī funkcija kļūst par dzīves vadītāju. Jautājums „kāpēc es nevaru?” ved pie veciem pierādījumiem. Jautājums „kā es varu?” sāk meklēt ceļu.

Sūdzēšanās šķiet nevainīga, bet uztur cilvēku upura pozīcijā — pat ja viņam ir taisnība par grūtībām, jautājums ir: vai šī taisnība Tevi padara brīvāku? Veselīga dalīšanās saka „Man ir grūti nosaukt cenu, man vajag paskatīties, kas šeit notiek”; sūdzēšanās saka „Viss ir slikti, cilvēki nemaksā, nav jēgas”. Vienā gadījumā cilvēks atver iespēju, otrā aizver durvis.

Cilvēks, kurš visu laiku runā par to, kā nav, sāk veidot savu identitāti ap trūkumu — „man nav klientu, man nav iespēju”. Ja viņš redz tikai trūkumu, viņš rīkojas no trūkuma: pārdod saspringti, saka cenu ar vainu, kļūst pārāk pieejams.

Jaunā naudas identitāte prasa citu fokusu: nevis „kā man nav?”, bet „kas man jau ir?”; nevis „kāpēc es nevaru?”, bet „kas būtu viens solis?”; nevis „ko cilvēki padomās?”, bet „kuram cilvēkam šis var palīdzēt?”.

Pozitīvais fokuss nenozīmē sēdēt un teikt „viss būs labi” — tas nozīmē: „Es redzu realitāti un izvēlos tādu iekšējo pozīciju, kas mani ved uz rīcību, nevis paralīzi.” Vai Tavs fokuss rada rīcību vai paralīzi? Patīkams ne vienmēr ir konstruktīvs — sūdzēties var būt patīkami, jo nav jāmainās.

Pārdošanā fokuss izšķir daudz — ja fokusējies uz sevi („ko par mani padomās?”), rodas spriedze. Ja fokuss ir uz cilvēku un vērtību („kā es varu palīdzēt?”), enerģija mainās — skaidrība pārdod labāk nekā izmisums.

Vai doma, kurai es šobrīd sekoju, mani padara lielāku vai mazāku? Vai tā paplašina manu rīcību vai sašaurina, dod skaidrību vai miglu, atgriež mani atbildībā vai iemet upura lomā?

Problēma nav tikai problēma — tā var būt arī norāde. Ja Tev ir problēma ar cenu, tā norāda uz pašvērtību vai vērtības komunikāciju. Ja Tev ir problēma ar pārdošanu — uz redzamības bailes vai neskaidru piedāvājumu.

Fokusu ļoti ietekmē vide — cilvēki viens otru regulē un programmē. Vai Tu visu dienu baro sevi ar trauksmi vai ar skaidrību? Vecā identitāte mīl pierādījumus, un internets tos piegādā tonnām — gan par to, ka nekas nav iespējams, gan par to, ka cilvēki aug, veido, pērk, maksā par vērtību.

Dod prātam jaunu uzdevumu — ne tikai „meklē, kas nav kārtībā”, bet „meklē, kas ir iespējams, meklē nākamo soli, meklē vērtību”. Un, kad prāts atkal grib atgriezties sūdzībā, vari to pamanīt bez nosodījuma: „Šī ir vecā sūdzība. Paldies, es redzu, ko Tu mēģini darīt. Bet šodien es izvēlos citu fokusu.”

Emocijas nav problēma — problēma sākas, kad emocija kļūst par visu Tavu realitāti. Tu vari just bailes un tomēr skatīties uz iespēju.

Ja fokuss ir trūkums, stāvoklis kļūst saspringts, rīcība agresīva vai izvairīga. Ja fokuss ir skaidrība un iespēja, no šī stāvokļa var labāk redzēt, ko darīt — pārrakstīt piedāvājumu, pateikt cenu skaidrāk, pabeigt mazo solījumu.

Cilvēks, kurš vairs nav atkarīgs no sūdzības, kļūst brīvāks — vairs nepērk uzmanību ar ciešanām, vairs nepierāda savu patiesību ar to, cik viss grūti.

Tavs fokuss ir Tavas naudas programmas stūre. Ja ļauj vecajam prātam turēt stūri, tas vedīs uz pazīstamo — trūkumu, bailes, sūdzības. Ja apzināti pārņem stūri, var virzīt sevi uz skaidrību, iespēju, vērtību, rīcību.

Es esmu Māris Žunda. Un šajā posmā mēs mācāmies: naudas pārmaiņa sākas ne tikai ar to, ko Tu dari, bet arī ar to, kur Tu skaties. Jo kur Tu skaties, tur aiziet Tava enerģija. Un kur aiziet Tava enerģija, tur ar laiku sāk veidoties Tava realitāte.