Prāta slazds: kā vecā programma cenšas atstāt Tevi turpat

Labdien.

Šis ir trešais audio pārdomu ieraksts programmā „Darbs ar zemapziņu: Nauda 2.0” — Prāta slazds: kā vecā programma cenšas atstāt Tevi turpat.

Šajā audio es gribu runāt par to brīdi, kad cilvēks it kā grib pārmaiņas, bet tajā pašā laikā viņa vecā iekšējā sistēma dara visu, lai viņš paliktu turpat. Cilvēks saka „Es gribu vairāk”, „Es gribu beidzot būt savā vērtībā” — bet, kad pienāk praktiskais solis (jāizpilda uzdevums, jāpieraksta reakcija, jāpaskatās uz finansēm, jānosauc cena), sākas: „Man nav laika”, „Šis laikam nav tik svarīgi”, „Es to izdarīšu vēlāk”, „Man vajag kaut ko dziļāku”.

Ļoti bieži tas nav gudrs iekšējais vērtējums. Tā ir vecā programma, kas aizstāv savu teritoriju. Pārmaiņas prātam nav romantiskas — mums patīk runāt par tām skaisti, bet, kad tās kļūst praktiskas, tās izskatās vienkārši: godīgi uzrakstīt, ko es domāju par naudu, pamanīt, kur izvairos, atzīt, ka pats sabremzēju savu izaugsmi.

Un tieši šie vienkāršie brīži bieži aktivizē lielāko pretošanos — nevis tāpēc, ka uzdevums ir grūts, bet tāpēc, ka tas pieskaras vecajai identitātei. Vecā identitāte var būt nogurusi un ierobežojoša, bet tā ir pazīstama, un pazīstamais prātam šķiet drošs, pat ja tas nav labs.

Prāta slazds var izskatīties ļoti gudri — kā loģika, piesardzība, „man vajag vēl informāciju”. Bet ļoti bieži aiz tā slēpjas: „Es negribu zaudēt kontroli. Es negribu just diskomfortu. Es negribu redzēt, ka es pats kaut ko nedaru.”

Vecā programma runā ne tikai par naudu, bet arī par pašu procesu, uzdevumiem, nodarbībām — „Šis ir pārāk vienkārši”, „Šis nav pietiekami praktiski”, „Man tas nav aktuāli”. Cilvēka prāts ir ļoti radošs, kad vajag izvairīties no pārmaiņām.

Pretestība ne vienmēr ir zīme, ka jāapstājas. Dažreiz tā ir zīme, ka cilvēks tuvojas savai vecajai komforta zonai. Komforta zona nav vieta, kur cilvēkam noteikti ir labi — tā ir vieta, kur ir pazīstami: pazīstams ar trūkumu, ar sevis samazināšanu, ar pārmērīgu došanu.

Cilvēks pirmo reizi pasaka cenu bez atvainošanās, un ķermenis saka: „Kas tikko notika?” Tā ir pārejas zona, nevis ienaidnieks. Un šajā pārejas zonā svarīga kļūst konsekvence, nevis perfekcija — atgriezties pie darba arī tad, kad nav sajūtas, atgriezties pie godīguma arī tad, kad prāts piedāvā izvairīties.

Kā cilvēks dara programmu, tā viņš bieži dara arī naudu. Ja cilvēks sāk ar lielu iedvesmu un ātri pazūd, iespējams, tā viņš dara arī projektos un pārdošanā. Uzdevumi šajā programmā nav tikai uzdevumi — tie ir spoguļi: kā es izturos pret mazu solījumu, pret diskomfortu, pret savu attīstību, kad neviens mani nespiež?

Bērnišķīgā daļa grib, lai būtu viegli, lai nebūtu jāskatās uz cipariem, jāsaka cena, jāsaskaras ar atteikumu. Pieaugušā daļa saka: „Es redzu, ka man ir sajūtas. Es cienu šīs sajūtas. Bet es nepadarīšu katru sajūtu par vadītāju.”

Vecā programma jau ir struktūra, gadiem trenēta — tā zina, ko darīt, kad ir stress, cena, iespēja, kritika, risks. Tāpēc mazie uzdevumi ir svarīgi — tie trenē jaunu ceļu, kur cilvēks sastopas ar sevi: vai es izdaru, izvairos, atlieku, pāranalizēju?

„Es to jau zinu” ir viens no bīstamākajiem teikumiem attīstības procesā. Jautājums nav „vai esmu dzirdējis”, bet „vai es to dzīvoju”. Daudzi cilvēki zina ļoti daudz, bet viņu dzīvē nekas nemainās, jo zināšanas nav kļuvušas par rīcību. Nauda ļoti godīgi parāda, kas ir tikai zināšana un kas ir iemiesojums.

Vecā programma bieži grib „visu vai neko” — ja nevaru perfekti, nedarīšu vispār. Perfekcionisms bieži ir bailes elegantā apģērbā. Jauna identitāte neveidojas laboratorijā — tā veidojas dzīvē, sarunās, lēmumos, kļūdās, atgriešanās brīžos.

Vecā programma nav skaidrs uzraksts „tagad es sabotēju”. Tā parādās kā nogurums, aizmiršana, atlikšana, šaubas, „es jau zinu”. Aicinu uz smalku apzināšanos, nevis cīņu ar prātu — pamanīt domu, un tas jau rada pārmaiņu, jo cilvēks vairs nav tikai domas iekšienē.

Tava pretestība nav iemesls apstāties — tā ir materiāls izpētei. Kad vecā programma saka „vēlāk”, pajautā: „Ko es šobrīd aizsargāju?” Kad prāts saka „es jau zinu”, pajautā: „Vai es to dzīvoju?”

Vecā naudas programma dzīvo automātismā — automātiski samazināt cenu, automātiski atlikt, automātiski neskatīties uz kontu. Jaunā naudas identitāte sākas tad, kad automātisms tiek pārtraukts, kaut uz mirkli — mirklī pirms atlaides, pirms izvairīšanās, pirms vecā stāsta. Šajā mirklī rodas izvēle, un katru reizi, kad cilvēks izmanto šo mirkli, viņš trenē jaunu sevi.

Neskati savu pretestību kā pierādījumu, ka Tu nevari. Skaties uz to kā uz informāciju — kur mana vecā programma mani sargā, kur tā mani ierobežo? Un tad, bez steigas un bez pašnosodījuma, atgriezies pie viena maza soļa.

Es esmu Māris Žunda. Un šajā posmā mēs mācāmies ieraudzīt, ka vecā programma nav ienaidnieks — tā ir vecs aizsardzības mehānisms. Bet šodien mums ir iespēja to pamanīt, saprast un izvēlēties jaunu soli — nevis tad, kad būs perfekta sajūta, bet tagad.