Vārda spēks: kā atjaunot uzticēšanos sev attiecībās ar naudu

Labdien!

Šis ir otrais audio pārdomu ieraksts programmā „Darbs ar zemapziņu: Nauda 2.0”. Epizodes nosaukums — Vārda spēks: kā atjaunot uzticēšanos sev attiecībās ar naudu.

Šajā audio es gribu pieskarties vienai tēmai, kas sākumā var šķist vienkārša, bet patiesībā tā ir ļoti dziļa. Tā ir tēma par vārdu. Par solījumu. Par iekšēju vienošanos. Par to, ko cilvēks pasaka sev un pēc tam izdara vai neizdara. Par to, kā veidojas pašuzticēšanās. Un par to, kā šī pašuzticēšanās tiešā veidā ietekmē arī naudu.

Jo ļoti bieži cilvēks domā, ka viņam ir problēma ar disciplīnu, ar naudu, ar pārdošanu, ar cenu, ar drosmi vai ar stratēģiju. Bet zem tā visa bieži ir viena daudz dziļāka lieta. Cilvēks vairs netic sev.

Viņš var ticēt citiem, skolotājiem, metodēm, sistēmām, jaunai programmai, tam, ka „šoreiz būs citādi”. Bet kaut kur dziļi sevī viņš jūt: „Es jau esmu sev solījis. Es jau esmu sācis. Es jau esmu teicis, ka mainīšos. Es jau esmu rakstījis plānus.” Un tad kaut kas nenotika. Ne vienu reizi. Daudz reižu. Un katra reize atstāja nospiedumu.

Zemapziņai ir vienalga, cik skaisti cilvēks paskaidro savu neizpildīto solījumu. Zemapziņa redz faktu: es sev pateicu, es neizdarīju.

Un ar laiku cilvēkā izveidojas ļoti klusa, bet ļoti spēcīga sajūta: „Es nevaru uz sevi paļauties.” Šī sajūta reti tiek pateikta skaļi. Cilvēks nesaka „Es sev neticu”, viņš saka „Man trūkst motivācijas”, „Man vajag labāku sistēmu”. Bet bieži zem tā ir vienkāršs fakts: pašuzticēšanās ir bojāta.

Un tas ir ļoti būtiski, jo nauda prasa pašuzticēšanos. Nauda prasa spēju pieņemt lēmumu, nosaukt cenu, pateikt „jā” un „nē”, pabeigt iesākto, izturēt neērtību, palikt pie sava vārda arī tad, kad parādās vecās sajūtas. Un, ja cilvēks pats sev netic, katrs lielāks finanšu solis sāk šķist bīstams — parādās jautājums: „Vai es sevi nepievilšu atkal?”

Šis jautājums bieži slēpjas aiz prokrastinācijas. Cilvēks it kā atliek darbu, bet patiesībā izvairās no vēl vienas pieredzes, kurā varētu atkal nepildīt savu vārdu.

Pašuzticēšanās neveidojas no lieliem vārdiem vai iedvesmojošiem citātiem. Tā veidojas no pieredzes: es pateicu, es izdarīju. Es apsolīju maz, es izpildīju.

Daudzi cilvēki nespēj turēt savu vārdu, jo dod sev pārāk lielus solījumus — „Es tagad katru dienu darīšu visu”, „Es pilnībā mainīšu savu dzīvi”. Un pēc trīs dienām sistēma sabrūk. Varbūt problēma nav tajā, ka cilvēks nevar. Varbūt problēma ir tajā, ka viņš dod solījumus, kas nav balstīti realitātē — sola no emocijas, nevis no skaidrības.

Reizēm daudz spēcīgāk ir nesolīt daudz, bet apsolīt maz un izpildīt. Mazs solis, kas izpildīts, ir vērtīgāks par grandiozu solījumu, kas atkal paliek gaisā.

Zemapziņa mainās caur atkārtojumu, caur maziem pierādījumiem, caur to, ka cilvēks sāk kļūt par kādu, kurš dara to, ko saka. Un tieši šeit sākas vārda spēks. Vārds nav tikai skaņa. Vārds ir virziens. Kad cilvēks izpilda savu vienošanos, viņš sevī nostiprina spēku. Kad neizpilda un nepamana, viņš sevī nostiprina plaisu.

Svarīgi ir tas, ka runa nav par vainu. Pašnosodījums neceļ pašuzticēšanos, tas to vēl vairāk grauj. Daudz veselīgāk ir pateikt: „Es redzu, ka šo solījumu sev neizpildīju. Es redzu, ka biju nereālistisks. Es redzu, ka pašuzticēšanās ir jāatjauno pakāpeniski.” Tas ir nevis vainošana, bet atbildība.

Attiecībās ar naudu atbildība ir ļoti svarīga — nauda pieaug tur, kur pieaug spēja būt atbildībā. Nevis saspringtā kontrolē, bet nobriedušā atbildībā: es skatos, es atzīstu, es izvēlos, es mācos, es rīkojos, es turpinu.

Dažreiz cilvēkam nav jāmaina visa dzīve. Viņam sākumā jāatgūst viens vienkāršs pamats: „Es varu sev ticēt.” Un tas sākas ar mazu vārdu — šodien es pierakstīšu, šodien es paskatīšos, šodien es pateikšu, šodien es būšu godīgs. Ja šis mazais vārds tiek turēts, cilvēkā rodas jauns signāls: „Es varu.”

Un šeit sāk mainīties identitāte — no cilvēka, kurš vienmēr atliek, uz cilvēku, kurš izpilda mazo. No cilvēka, kurš daudz sola, uz cilvēku, kurš sola mazāk, bet dara vairāk. No cilvēka, kurš gaida pārliecību, uz cilvēku, kurš rada pārliecību caur rīcību.

Jo pārliecība ļoti bieži nerodas pirms rīcības. Tā rodas pēc rīcības. Cilvēks nosauc cenu, iztur ķermeņa spriedzi, paliek klātesošs — un pēc tam piedzīvo: „Es to varēju.” Un tad rodas pārliecība.

Vārda spēks ir spēja pateikt: „Es redzu, ka man ir neērti, bet es izvēlos nepadarīt neērtību par dzīves vadītāju.” Tas nenozīmē ignorēt sajūtas vai bailes. Tas nozīmē tās pamanīt, atzīt un tomēr neļaut tām automātiski noteikt visu rīcību.

Ja cilvēks vienmēr rīkojas tikai tad, kad jūtas gatavs, viņš ļoti bieži paliek turpat. Īstā dzīve bieži sākas tad, kad nav ideāli — kad ir pietiekami skaidrs, lai spertu vienu soli. Ne visu ceļu. Vienu soli.

Naudas pasaulē cilvēka vārds ir arī reputācija. Ja cilvēks pasaka cenu, bet pēc pirmās neērtības to nomet, viņš pats sev iemāca: „Manu vārdu var pārbīdīt, ja kļūst neērti.” Un šis mehānisms pēc tam parādās visur — cenā, pārdošanā, attiecībās, robežās, lēmumos.

Jauna naudas identitāte prasa kļūt par cilvēku, kurš arī pabeidz. Ne visu perfekti, bet pietiekami konsekventi. Rezultāti bieži nāk no tā, kas nav īpaši dramatisks — regulāri paskatīties uz skaitļiem, regulāri praktizēt cenu, regulāri pamanīt veco reakciju, regulāri pabeigt mazos solījumus.

Kad cilvēks neizpilda solījumu sev, viņam nav uzreiz jākrīt pašnosodījumā, bet arī nevajag to noslaucīt zem paklāja. Briedums ir pa vidu: „Es redzu, ka neizpildīju. Es neuzbrūku sev, bet es arī nemeloju sev. Ko es mainīšu nākamajā solī?”

Šāda attieksme atjauno cieņu pret sevi. Un cieņa pret sevi ir viens no pamatiem jaunai naudas realitātei. Cilvēks, kurš neciena savu vārdu, bieži neciena arī savu cenu.

Vārda spēks nav tikai par disciplīnu — tas ir par iekšējo integritāti. Vai tas, ko es domāju, ko es saku, ko es jūtu un ko es daru, sāk kļūt vienotāks?

Pašuzticēšanās jātrenē pakāpeniski — mazs solījums, izpilde, atzīšana, nākamais solījums. Un, ja neizdevās, tad nevis sabrukums, bet korekcija: kas bija par daudz, kas bija neskaidrs, kā nākamo soli padarīt reālāku.

Un tas savienojas ar naudas pasauli — cilvēks ar iekšējo autoritāti nepārdod no lūgšanās, neattaisno savu cenu tā, ka iznīcina sevi procesā, spēj pieņemt atteikumu, spēj mācīties bez identitātes sabrukuma.

Šajā programmā šo iekšējo autoritāti veidojam nevis ar spiedienu, bet ar apzinātu praksi: vērot, nosaukt, izvēlēties, apsolīt maz, izpildīt, integrēt, atgriezties, turpināt.

Tavs vārds sev ir sākums jaunai naudas identitātei. Ja tu sev netici, būs grūti noturēt jaunu finanšu realitāti. Ja tu atjauno uzticēšanos sev, soli pa solim kļūst iespējams vairāk — ne tāpēc, ka pazūd visas bailes, bet tāpēc, ka tu vairs neesi tikai bailes. Tu kļūsti par cilvēku, kurš var pamanīt veco programmu un tomēr spert vienu jaunu soli.

Es esmu Māris Žunda. Un šajā posmā mēs sākam saprast, ka jaunā naudas identitāte nav tikai par to, ko cilvēks grib iegūt. Tā ir par to, vai cilvēks kļūst par kādu, kuram viņš pats var ticēt.