Iekšējā naudas programma: kāpēc ar zināšanām vien nepietiek

Labdien!

Šis ir pirmais audio pārdomu ieraksts programmā „Darbs ar zemapziņu: Nauda 2.0”. Es to esmu nosaucis „Iekšējā naudas programma: kāpēc ar zināšanām vien nepietiek”.

Šis nav uzdevums. Šī nav hipnotiskā meditācija. Šis nav arī teorijas bloks, kurā vajag kaut ko pierakstīt, analizēt vai censties uzreiz saprast līdz galam.

Šis ir audio, kuru aicinu vienkārši noklausīties. Varbūt pastaigā. Varbūt mierīgā brīdī. Varbūt vakarā, kad prāts jau nedaudz atlaižas no dienas darbiem.

Šī audio mērķis ir palīdzēt ieraudzīt vienu ļoti svarīgu lietu. Nauda nav tikai nauda. Nauda nav tikai cipars kontā. Nauda nav tikai ienākumi. Nauda nav tikai izdevumi. Nauda nav tikai budžets, investīcijas, pārdošana, cena vai plāns.

Nauda ļoti bieži ir spogulis. Tā parāda, kā cilvēks jūtas ar drošību. Kā cilvēks jūtas ar savu vērtību. Kā cilvēks jūtas ar saņemšanu. Kā cilvēks jūtas ar atbildību. Kā cilvēks jūtas ar redzamību. Kā cilvēks jūtas brīdī, kad viņam jāpasaka: „Šī ir mana cena.” Kā cilvēks jūtas brīdī, kad viņam jāpieņem vairāk, nekā viņš līdz šim ir atļāvis sev pieņemt.

Un tieši tāpēc šī programma nav tikai par to, kā nopelnīt vairāk. Tā ir par to, kā kļūt par cilvēku, kuram vairāk naudas vairs nav iekšējs drauds.

Jo bieži cilvēks ar prātu saka: „Es gribu vairāk naudas.” „Es gribu pelnīt vairāk.” „Es gribu būt brīvāks.” „Es gribu dzīvot mierīgāk.” „Es gribu neuztraukties par rēķiniem.” „Es gribu justies droši.”

Bet ķermenī, sajūtās un zemapziņā tajā pašā laikā var būt pilnīgi cits signāls. Tur var būt spriedze, bailes, kauns, vainas sajūta, iekšējs konflikts. Tur var būt sajūta, ka vairāk naudas nozīmē vairāk problēmu, vairāk kritikas, vairāk atbildības, vairāk redzamības, vairāk iespēju kļūdīties, vairāk iespēju tikt nosodītam.

Un tad cilvēks dzīvo interesantā pretrunā. Ar prātu viņš grib vairāk. Bet zemapziņā viņš tur sevi tur, kur ir pazīstami. Ne vienmēr tur, kur ir labi. Bet tur, kur ir pazīstami. Un cilvēkam pazīstamais bieži šķiet drošāks nekā labāks.

Tas ir ļoti svarīgi saprast. Zemapziņa nav orientēta uz to, lai cilvēks obligāti būtu laimīgs, bagāts, brīvs un pašrealizēts. Zemapziņa pirmām kārtām ir orientēta uz izdzīvošanu, pazīstamo un drošību.

Ja kādreiz bērnībā nauda mājās bija saistīta ar strīdiem, spriedzi, klusēšanu, kaunu, trūkumu vai kontroli, tad pieaugušā vecumā nauda var nebūt vienkārši neitrāla tēma. Nauda var kļūt par aktivizatoru. Rēķins aktivizē spriedzi. Cena aktivizē kaunu. Pārdošana aktivizē bailes. Lielāka summa aktivizē neticību. Saņemšana aktivizē vainas sajūtu. Citu cilvēku panākumi aktivizē salīdzināšanu. Savs potenciāls aktivizē iekšējo bremzi.

Un tad cilvēks domā, ka viņam ir finanšu problēma. Bet ļoti bieži tā nav tikai finanšu problēma. Tā ir iekšējās programmas problēma.

Un šajā programmā mēs tieši ar to strādājam. Nevis tikai ar naudu kā ārēju lietu, bet ar iekšējo cilvēku, kurš šo naudu pelna, prasa, saņem, tērē, notur, iegulda vai pazaudē.

Jo var iedot cilvēkam labāko stratēģiju pasaulē. Var pateikt, kā pārdot, kā veidot piedāvājumu, kā celt cenu, kā plānot budžetu. Var iedot tabulu, sistēmu, shēmu un plānu.

Bet, ja cilvēka iekšējā programma saka: „Es nedrīkstu prasīt.” „Man nav tik lielas vērtības.” „Cilvēki mani nosodīs.” „Nauda mani padarīs sliktu.” „Ja man būs vairāk, es zaudēšu mīlestību.” „Ja es būšu redzams, mani kritizēs.” „Ja es pelnīšu vairāk nekā mani vecāki, es viņus nodevīšu.” „Ja es saņemšu vairāk, man būs par to jāmaksā ar mieru, veselību vai attiecībām.” — tad ārējā stratēģija nestrādā pilnā jaudā. Ne tāpēc, ka stratēģija būtu slikta. Bet tāpēc, ka cilvēks pats iekšēji vēl nav gatavs to noturēt.

Un šeit ir viens no galvenajiem šīs programmas principiem: ārējā naudas realitāte ļoti bieži atspoguļo iekšējo naudas identitāti. Ne vienmēr pilnībā. Dzīvē ir arī apstākļi, vide, prasmes, ekonomika, veselība, ģimene, valsts, tirgus un daudzi citi faktori. Bet, ja skatāmies godīgi, cilvēka iekšējā pozīcija ļoti spēcīgi ietekmē to, ko viņš izvēlas, ko viņš atliek, no kā izvairās, kur viņš sevi samazina, kur viņš nepasaka, kur viņš nepajautā, kur viņš nenosauc cenu, kur viņš nepieņem palīdzību, kur viņš iztērē, lai nomierinātos, vai kur viņš neļauj sev pelnīt vairāk. Un tas viss kopā veido rezultātu.

Domāšana ietekmē sajūtas. Sajūtas ietekmē rīcību. Rīcība ietekmē rezultātu. Rezultāts pēc tam apstiprina veco domāšanu. Un tā izveidojas cikls.

Piemēram — cilvēkam ir doma: „Es nevaru prasīt tik daudz.” Šī doma rada sajūtu: spriedzi, vainu, kaunu vai bailes. No šīs sajūtas rodas rīcība: cilvēks samazina cenu, dod atlaidi, skaidrojas, pārlieku daudz dod bez maksas vai vispār nepublicē piedāvājumu. Tad rezultāts ir: mazāk naudas, mazāk enerģijas, vairāk noguruma un iekšēja sajūta, ka „redz, es jau nevaru nopelnīt vairāk”. Un vecā programma tiek apstiprināta.

Bet patiesībā sākums nebija naudā. Sākums bija iekšējā pārliecībā, reakcijā, tajā brīdī, kad cilvēks noticēja domai: „Es nevaru prasīt tik daudz.”

Tāpēc šīs programmas sākumā mēs nemetamies uzreiz pie lieliem mērķiem. Mēs sākam ar vērošanu. Jo bez vērošanas nav pārmaiņas. Cilvēks nevar mainīt to, ko viņš neredz. Kamēr vecā programma darbojas automātiski, cilvēkam šķiet, ka „tā vienkārši ir dzīve”. „Es vienkārši tāds esmu.” „Man vienkārši nepadodas nauda.” Bet bieži tas nav „vienkārši es”. Tas ir iemācīts modelis.

Un šeit sākas brīvība. Brīvība nesākas ar pozitīvu domāšanu. Brīvība sākas ar spēju apstāties un pateikt: „Interesanti. Kas šobrīd manī notiek? Kāda doma šobrīd mani vada? Kāda sajūta manī parādās? No kurienes es šobrīd rīkojos? Vai šī izvēle nāk no skaidrības vai no bailēm?”

Brīdī, kad cilvēks sāk vērot savu domu, viņš vairs nav tikai šī doma. Brīdī, kad cilvēks sāk vērot savu baili, viņš vairs nav tikai šī baile. Brīdī, kad cilvēks sāk vērot savu veco naudas scenāriju, viņš sāk atgūt izvēli.

Un izvēle ir būtiska. Jo ļoti daudzi cilvēki dzīvo nevis izvēlē, bet reakcijā — uz rēķinu, uz klientu, uz atteikumu, uz cenu, uz salīdzinājumu, uz vecāku balsīm savā galvā, uz bērnības pieredzi, uz bailēm, kuras reiz bija saprotamas, bet šodien vairs nevada uz brīvību.

Šajā programmā es aicināšu skatīties uz naudu ne tikai kā uz finanšu tēmu, bet kā uz apziņas, ķermeņa, zemapziņas un identitātes tēmu. Ko es patiesībā domāju par naudu? Ko es bērnībā dzirdēju par naudu? Kā mana ģimene dzīvoja ar naudu? Kā mans ķermenis reaģē uz lielākām summām? Kas notiek manī, kad man jānosauc cena? Vai es protu saņemt? Vai es protu prasīt? Vai es protu būt redzams? Vai es protu palikt mierā, kad otrs cilvēks saka „nē”? Vai es protu būt ar vairāk naudas, nezaudējot sevi?

Katram cilvēkam ir sava naudas identitāte — ir cilvēks, kurš vienmēr izdzīvo, ir cilvēks, kurš vienmēr gaida labāku brīdi, ir cilvēks, kurš daudz dod, bet maz saņem, ir cilvēks, kurš zina savu vērtību, bet nespēj to nosaukt skaļi. Un tad ir jaunā identitāte — cilvēks, kurš spēj mierīgi būt ar naudu, nosaukt savu cenu, saņemt bez vainas, būt redzams, radīt vērtību no skaidrības, klātbūtnes un atbildības, nevis no baiļu vietas.

Mēs šajā programmā nemācāmies kļūt par cilvēkiem, kuriem nauda ir vienīgais dzīves centrs. Mēs mācāmies iziet no vecām bailēm, lai nauda vairs nebūtu vieta, kur cilvēks sevi pazaudē. Jo nauda pati par sevi nav ne laba, ne slikta — tā pastiprina to, kas cilvēkā jau ir.

Šis darbs nav mērķis sevi salauzt, piespiest vai vainot pagātni un vecākus. Mērķis ir ieraudzīt — kā cilvēks iemācījās būt ar naudu, kādas stratēģijas reiz palīdzēja izdzīvot un kā tās šodien varbūt jau ierobežo.

Daudzas mūsu vecās programmas kādreiz bija loģiskas. Un šeit ir vajadzīga nevis cīņa ar sevi, bet apzināšanās — vecā programma var tikt cienīta par to, ko tā mēģināja darīt, bet tai vairs nav jāvada dzīve.

Šis „citādi” sākas mazos brīžos — kad cilvēks nevis automātiski samazina cenu, bet apstājas; kad nevis pasaka „man nav svarīgi”, bet atzīst, ka viņam ir svarīgi; kad nevis izvairās no rēķina, bet paskatās.

Godīgums šajā programmā būs ļoti svarīgs — nevis tāds, kurā cilvēks sevi sit ar patiesību, bet tāds, kurā cilvēks beidz sev melot.

Tas ir pirmais šīs programmas posms: ieraudzīt savu esošo naudas programmu. Nevis mainīt uzreiz. Sākumā vienkārši ieraudzīt.

Ja to var ieraudzīt, to var saprast. Ja to var saprast, no tās var atdalīties. Ja no tās var atdalīties, var izvēlēties jaunu rīcību. Ja jauna rīcība tiek atkārtota, sāk veidoties jauna identitāte. Tas ir ceļš — apzināšanās, ķermeņa regulācija, veco modeļu ieraudzīšana, pašvērtības atjaunošana, spēja saņemt, spēja būt redzamam, spēja rīkoties arī tad, kad vecā programma mēģina atgriezties.

Un tā atgriezīsies — tas ir normāli. Nav jādomā „es izgāzos”. Tie ir programmas dzīvie brīži, kuros sākas īstais darbs. Pārmaiņa notiek brīdī, kad dzīve pieskaras vecajai programmai un cilvēks pamana: „Šeit es varu pamēģināt jaunu izvēli.” Ne lielu, ne perfektu, bet jaunu. Ar laiku šīs mazās jaunās izvēles sāk veidot citu cilvēku.

Tāpēc šajā pirmajā audio aicinājums ir vienkāršs: neuztvert naudu tikai kā ārēju problēmu. Sākt skatīties dziļāk — ko nauda manī aktivizē, ko tā man parāda, ko esmu iemācījies, ko vēl atkārtoju, no kā baidos, ko neļauju sev saņemt. Un vienlaikus neiet pašnosodījumā, jo sapratne dod telpu, telpa dod izvēli, izvēle dod jaunu rīcību, jauna rīcība dod jaunu pieredzi, jauna pieredze sāk mainīt identitāti.

Un tieši tur sākas „Nauda 2.0” — ne tikai vairāk naudas, bet jauna attiecība ar naudu. Tāda, kurā nauda vairs nav tikai spriedze, izdzīvošana, pierādīšana, kauns, bailes vai vainas sajūta, bet kļūst par apmaiņu, resursu, skaidrību, atbildību, spēju radīt, spēju saņemt, spēju būt savā vērtībā.

Un, iespējams, svarīgākais — nauda kļūst par vietu, kur cilvēks beidz sevi pamest. Sāk veidot jaunu iekšējo vienošanos ar sevi: „Es drīkstu gribēt vairāk. Es drīkstu saņemt vairāk. Es drīkstu būt redzams. Es drīkstu nosaukt savu cenu. Es drīkstu dzīvot plašāk. Es drīkstu cienīt savu pagātni un tomēr izvēlēties citu nākotni.”

Ar šo arī sākam — ne ar spiedienu, ne ar steigu, bet ar godīgu skatienu uz sevi. Iekšējā naudas programma nav jāuzvar. Tā ir jāierauga, jāsaprot, jāatdala no savas patiesās izvēles. Un tad soli pa solim jāveido jauna.

Es esmu Māris Žunda. Un šajā programmā mēs sāksim skatīties uz naudu nevis tikai kā uz mērķi, bet kā uz ceļu pie dziļākas iekšējās brīvības.